Fosilie sveķi, kas saukti par dzintaru, veidojās vismaz 50 miljonus gadu. Tajā laikā tur, kur šodien atrodas Baltijas jūra, šalca subtropu meži. Nedaudz kļūdītos apgalvojot, ka dzintars gandrīz tik pat vecs, cik mūsu planēta. Un tik pat vērtīgs! 

Ķīmiskā dzintara formula – 79% ogleklis, 10,5% ūdeņradis un 10,5% skābeklis. Dzintarā – vairāk nekā 40 dažādu vielu, piemēram, dzintara skābe vai dzelzs. Daudzas no tām var izmantot terapijai vai ārstēšanai.

No gaiši līdz tumši dzeltenai krāsai vai brūngani oranžai – dzintara krāsa ir atkarīga no tā vecuma un vietas, kurā tas ir veidojies. Ļoti reti dzintars var būt sarkanā vai zilā krāsā. Daudzos gadījumos tas visticamāk nav īsts dzintars. 

Tā sauktie ietvērumi – augu sēklas, spalvas, ūdens burbulīši vai kukaiņi – parasti norāda uz dzintara izcelsmi un padara to par unikālu. Nekas nav jādara. Vienkārši baudiet!

Starp citu, interesanti tas, ka tieši kukaiņi un citi organismi vai vielas, kas ieslodzītas dzintarā, palīdz zinātniekiem pētīt vēsturi. Šādā veidā jau ir identificēts vairāk nekā 1000 izmirušo sugu.

O, jā! Tas bija moderns jau daudzus gadsimtus pirms "Cartier", "Chanel" un pat Kristus. Baltijas dzintara vācēji neizvairījās no tā "personalizēšanas", piemēram, juvelieri (amerikāņi) gravēja vēlējumus vai citus patīkamus vārdus, un vēlāk dzintaru, kas bija savērts uz aukliņas, dāvināja tuviniekiem vai pārdeva.

Baltijas valstīs dzintars bija un joprojām ir viens no populārākajām ciemakukuļiem no Lietuvas un citām Baltijas valstīm, kas parasti kļūst par ļoti mīļu un nozīmīgu tradicionālu dāvanu.

Ķīnai bija Zīda ceļš, eiropiešiem – Dzintara. No Ziemeļu un Baltijas jūras krastiem pa Vislu un Dņepru līdz Itālijai, Grieķijai, Melnajai jūrai, Sīrijai un Ēģiptei – pa šādu maršrutu dzintara tirgotāji devās jau 1600 g. p. Kr. Protams, pārvarot šādu garu ceļu, dzintars ievērojami sadārdzinājās, tāpēc arī tika pārdēvēts par "Baltijas zeltu". Neapšaubāmi, tā sulīgā dzeltenā krāsa arī veicināja šāda nosaukuma rāšanos.

Līdz mūsu laikiem dzīvas daudzas leģendas par to, ka dzintars nes veiksmi un laimi. Tiek uzskatīts, ka tas izsūc no cilvēka negatīvo enerģiju un pārvērš to par pozitīvu, kas attīra ķermeni, domas un garu. Lūk, kāpēc vērts katru dienu nēsāt sev līdzi gabaliņu dzintara. Ieteicams arī gulēt, to novietojot blakus. Tad, kā runā, piepildās sapņi, un pamostoties ir vieglāk pieņemt pareizus lēmumus.

Grieķu valodā dzintars ir "electron" - jēdziena "elektrība" sakne. Līdzīgi, kā enerģijas kondensators, dzintars palīdz cilvēkiem "pārlādēties" un atbrīvoties no negatīvās enerģijas. Turklāt, dzintars tiek saukts par "tīrības akmeni" un simbolizē saules enerģiju. 

Dzintars palīdz samazināt augšējās ķermeņa daļas – galvas, kakla, rīkles – sāpes. Dzintara aproces var atvieglot reimatisma un artrīta sāpes, samazināt muskuļu un locītavu sāpes. Dzintars var arī samazināt nemieru un nogurumu.

Senās baltu ciltis dzintara vīraku izmantoja tam, lai atbaidītu ļaunos garus un pievilinātu labos. Karavīri paļāvās uz dzintaru pirms cīņas. Jaunlaulātajiem un jaundzimušajiem dzintars kļuva par labas dzīves garantu. XVII. gs. dzīvojošais priesteris, vēsturnieks un etnogrāfs Motiejus Pretorijus rakstīja, ka Baltijas jūras reģionā plosoties mērim, nenomira neviens no Gdaņskas, Klaipēdas (Mēmeles), Liepājas un Karaļauču dzintara vācējiem. Skan pārliecinoši!

Dzintaru, turot rokās, tas sasilst un izdala patīkamu, relaksējošu aromātu. Dzintara skābe, kas šajā fosilijā ir 3–8%, daudzveidīgi tiek izmantota terapijā. Dzintara sveķos mērcētos augus senatnē izmantoja kā antibiotiķus rētu ārstēšanai un pārsiešanai.

Bez šaubām! Sen senos laikos aukles valkāja dzintara krelles ne tikai skaistumam, bet arī tāpēc, ka ticēja, ka tās pasargā to aizbildnībā esošos zīdaiņus no dažādām slimībām. Krellītes uzkarināja arī pašiem jaundzimušajiem – lai vieglāk izšķiltos zobiņi un būtu spēcīgāki. Šis ieradums dzīvs vēl šodien!

Ne tikai. Jau medicīnas tēvs Hipokrāts, kas dzīvoja Grieķijā 460.–377. g. p. Kr., rakstīja par dzintara medicīniskajām īpašībām un tā praktisko pielietojumu. Šīs zināšanas zinātnieki izmantoja arī viduslaikos. Romiešu ārsts Kalistrs rakstīja, ka dzintars sargā no neprāta, ar medu samaisītie tā putekļi ārstē rīkles sāpes un acu un ausu slimības, iedzerts ar ūdeni tas var ārstēt kuņģa slimības. Dominikāņu mūks un filozofs Alberts Lielais (1193–1280) uzskatīja dzintaru par pirmo no sešām efektīvākajām zālēm.

Vēsturiskie avoti liecina, ka dzintara krelles nēsāja arī Ēģiptes faraons Tutanhamons (aptuveni 1333.-1324. g. p. Kr.), bet Homērs Baltijas zeltu aprakstīja savā "Odisejā". Tātad, visi šie piemēri pierāda, ka dzintars tika plaši novērtēts un izmantots daudzu iemeslu dēļ! 

Interesanti – sāļā ūdenī Baltijas dzintars peld, bet saldūdenī – slīkst.

Dabiskos apstākļos dzintaram nebūtu jāsmaržo. Taču pasildot ar rokām vai uguni, tas sāk izdalīt ļoti patīkami aromātu, kas atgādina vieglu priežu sveķu smaržu.